Romans Arzjancevs - Autogēnais treniņš peldētāju psihologiskajā sagatavošanā. Bakalaura darbs

2) jo lielāka uzvara, jo lielāka būs frustrācija uzveiktam. Tas ir – agresija lielāka, ja pretinieku spēki ir līdzīgi un uzvara vērtējama ļoti augsti.

Daži autori ir pētījuši zaudējuma ietekmi un sacensības situācijas darbības īpatnības uz pretinieka atbildes agresiju. Atbildes reakcijas novērošana parādīja, ka zaudējums izsauc frustrāciju, bet ne dusmas, drīzāk vilšanos. Atbildes agresivitātes intensitāte ir saistīta ar to, ka pretinieks uzņem agresivitāti (A. R. Beisser). Jau pirmssacensību stāvoklis var novest sportistu līdz aktīvai vai pasīvai agresīvai darbībai [6; 20—21].

Sacensību darbības psiholoģiskā īpatnības:

• sacensībām ir stimulējoša ietekme;

• sportistam sacensību laikā piemīt tieksme uzvarēt vai uzlabot uzstāšanās rezultātu;

• sacensības ietekmē sportista statusu sabiedrībā; piedalīšanās sacensībās tiek ietverta dzīves sasniegumu novērtējumā. Sacensības ir sociāli nozīmīgas, to rezultātiem ir plaša sabiedriska rezonanse un novērtējums;

• sacensību rezultāti ir personīgi nozīmīgi pašam sportistam, tā ir pārbaude izvēlētā ceļa pareizībai un laika un pūļu lietderīgumam;

• sacensības ir specifisks faktors, kas rada ekstraordināru emocionālu un gribas stāvokli. Kas ietekmē (pozitīvi vai negatīvi) sportista darbības procesu un rezultātu [12; 20].

Piedalīšanas sacensības ikvienam sportistam saistās ar diviem komponentiem. Šādi komponenti ir sacensību apstākļi un sportista personība jeb viņa individuālās īpatnības.

Ja sportists nav sagatavots darboties konkrētajos, daudzveidīgajos, neatkārtojamajos sacensību apstākļos, tad tas parasti rada nevēlamas sekas.

Starp vairākiem citiem faktoriem, kas mēdz būt par iemeslu neveiksmēm sacensībās, visbūtiskākā nozīme ir nepietiekamai sportista psihiskajai gatavībai.

Sportista psihiskā gatavība iekļaujas sportiskās formasjēdzienā. Tā ir viena no būtiskākajām pazīmēm, bez kuras nav iedomājama sportiskā forma.

Sportistiem ar līdzvērtīgu fizisko, tehnisko un taktisko sagatavotību sacensībās visu izšķir tikai teicama psihiskā sagatavotība, sportista stingrā pārliecība par savām spējām, cenšanās līdz pēdējai iespējai cīnīties par uzvaru, kā arī viņa optimālais emocionālās uzbudinātības līmenis, spēja nepakļauties nelabvēlīgo ārējo faktoru ietekmei un prasme brīvi regulēt savas jūtas un darbību.

Psihiskās gatavības stāvokli raksturo:

• pārliecība par saviem spēkiem;

• cenšanās aktīvi, visiem spēkiem cīnīties līdz galam (tieši līdz galam) par mērķa sasniegšanu;

• optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis;

• spēja nepakļauties dažādu sportistam nelabvēlīgu ārējo un iekšējo faktoru ietekmei, spēja brīvi regulēt savu darbību un uzvedību pastāvīgi mainīgajos sasprindzinātajos sportiskās cīņas apstākļos.

• Prasme pārvarēt šķēršļus un grūtības, kas var rasties sacensību laikā [9; 46].

Sportista psiholoģisko sagatavošanu priekšā stāvošām sacensībām dabiskā veidā ierobežo uzdevumi, kurus uzstāda sportistam tieši šajās sacensībās. Tajā skaitā var būt sekojoši uzdevumi:

1. Priekšā stāvošo sacensību un sportisko uzdevumu īpatnību apzināšana.

2. Priekšā stāvošo sacensību konkrētu noteikumu (laika, vietas, trases, klimatisko apstākļu utt.) apzināšana un sagatavošanās efektīvai darbībai konkrētos apstākļos.

3. Pretinieka stipro un vājo pušu apzināšana un sagatavošanās darbībai, ņemot vērā šīs pretinieka īpatnības.

4. Nepieciešamo kustību iemaņu pārbaude un iemaņu prasmes lietošanas slīpēšana, ņemot vērā to psiholoģisko struktūru.

5. Aktīvas uzvarēttieksmes ierosināšana (orientācija uz uzvaru) priekšā stāvošās sacensībās.

6. Veidot ciešu pārliecību par saviem spēkiem un iespējām sasniegt uzvaru priekšā stāvošās sacensībās.

7. Negatīvo emociju pārvarēšana, ko izraisījušas priekšā stāvošās sacensības; moža emocionālā noskaņojuma radīšana un uzturēšana – raksturīga «sportiskās formas» īpatnība.

8. Ierosināt gatavību maksimālam gribas sasprindzinājumam un prasme to izpaust priekšā stāvošos sacensību apstākļos [43; 9—10].

Pēc A. Puni, psiholoģiskā sagatavošana – tā ir sarežģīta pilnīga personības izpausme, ko raksturo sportista skaidra pārliecībapar saviem spēkiem, vēlmeaktīvi un azartiski cīnīties līdz galamuzstādīto mērķu sasniegšanai, optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis, augsta traucējumu noturības pakāpeattiecībā pret dažādām nelabvēlīgas ārējās un iekšējās iedarbības ietekmēm, spēju patvaļīgi vadītsavas darbības, domas, jūtas, visu uzvedību, adekvātiradušos bezgalīgi mainīgāssportiskās cīņas situācijās; viss tas austākās pakāpes saspringtā, sacensību afekta situācijā [44; 10].

Būtiska vieta gatavības sacensībām stāvokļa izpētē ir jautājumiem par šo stāvokļu vadīšanu, gan no ārienes, gan paša sportista spēju to darīt. Šiem jautājumiem ir īpaša nozīme, t.i., psihiskais stāvoklis ir relatīva miera – kustības līdzsvarā izpausme. Bet līdzsvars var būt noturīgs un nenoturīgs. Priekšā stāvošo un jau notiekošo sacensību apstākļos to ietekmē daudzi un daudzveidīgi iekšējie un ārējie faktori. Tāpēc pašam sportistam un personai (pirmkārt, treneriem), kas palīdz viņam risināt sacensību uzdevumus, ir nepieciešams speciāls un neatliekams uzdevums – pretdarbība šiem faktoriem vai no līdzsvara izsistas sistēmas atjaunošana, t.i., psihiskās gatavības stāvokļa atjaunošana [37; 6].

Par gaidāmo sacensību apstākļiem parasti nekad neuzzina visus sīkumus. Tādēļ jārēķinās ar vairāk vai mazāk precīzu atspoguļojumu jeb iztēli, kas veidojas sportista smadzenēs, kā arī ar sportista attieksmi un tās raksturu pret visu to nezināmo vai nepietiekami labi zināmo, taču gaidāmo. Pārvarēt sportistā nevēlamu attieksmi pret gaidāmajām sacensībām – tas ir viens no galvenajiem psiholoģiskās sagatavošanas uzdevumiem.

Nepieciešamās informācijas trūkums, protams, traucē psiholoģiskās gatavības veidošanu, bet, ja vājas vietas ir vēl arī citos sportista sagatavotības veidos, tad tas kļūst par papildfaktoru, kas kavē sasniegt labāku rezultātu. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas procesā liela nozīme ir pareizai sacensību mērķu un motīvu noteikšanai un izpratnei.

Piedalīšanos sacensībās parasti iekļauj sportista treniņu gada plānā. Tajā ir jābūt arī gada laikā paredzēto startu skaitam. Taču ne visas sacensības ir vienādi nozīmīgas. Nozīmīguma ziņā jāizdala galvenās. Sacensības, kuras notiek pirms tām, var uzskatīt par sagatavojošām [9; 47].

Vispārējā psiholoģiskā sagatavošana dalās posmos, kas faktiski ir dažādas šī procesa attīstības pakāpes. Eksistē dažāda šo posmu klasifikācija.

Psiholoģisko sagatavošanu iedala piecos posmos:

1. Posms, kas seko tieši pēc sacensībām. Šajā posmā sportists, vadoties no iepriekšējo sacensību rezultātiem, apgūst to vai citu nostādni nākošajiem treniņiem un priekšā stāvošām sacensībām.

2. Treniņu posms pirms sacensībām. Šis posms ir pats ilgstošākais. Tā galvenais uzdevums – sportista psiholoģisko īpašību īpatnību, to izpausmju sacensību laikā pētīšana un tādu pasākumu izvēle, kas nepieciešami šo īpašību attīstībai.

3. Tiešas sagatavošanās sacensībām posms. Šo posmu nosaka virzība sportista emocionālajā sfērā.

4. Pēdējā šī posma daļa – pirmsstarta stāvoklis tieši pirms sacensībām.

5. Pašu sacensību process.

A. Puni sacensību psiholoģisko sagatavošanu iedala trīs posmos:

1. Iepriekšēja darbības plānošana saskaņā ar paredzamajiem sacensību apstākļiem.

2. Šīs programmas pārbaude, precizēšana un nostiprināšana ar domāšanas un praktiskām darbībām.

3. Nostiprināts lēmums par darbības programmu [27; 28—30].

Zems psihiskās noturības līmenis izpaužas paaugstinātā trauksmes stāvoklī, nemotivētā agresivitātē, nedrošībā, apātijā.

Lai paaugstinātu noturības līmeni pret traucējumiem, var izmantot iespējamo stresoru desensibilizāciju, veiksmes un neveiksmes modelēšanu, spēlētāja, posma, komandas patstāvības attīstību, treniņu sarežģītākos apstākļos, augstu starppersonisko saišu līmeni, perceptīvās noturības attīstību, motivācijas nostiprināšanu, anticipāciju attīstību spēļu epizožu scēnās, emocionālās rezerves radīšanu sacensībām, psiholoģiskā klimata optimizāciju komandā [33; 74—75].

Sportista psiholoģiskajā sagatavošanā svarīga vieta ir savu emocionālo pārdzīvojumu vadīšanas spēju veidošanai. Sportiskajā darbībā, īpaši sacensību periodā, valda spēcīgas emocijas, kas graujoši ietekmē «sportisko formu» vai sportista trenētības stāvokli., kas ar lielu darbu sasniegts ilgstošas fiziskas, tehniskas un taktiskas sagatavošanas procesā. Ja sportists pakļaujas šīm emocijām, viņš slikti startē un nobeidz sacensības ar zemiem rezultātiem [43; 26].

Psiholoģiskajā sagatavošanā izdala speciālas psiholoģiskā sagatavošanas aspektu, kura būtība – sportista iespēju realizācija konkrētās sacensībās. Sportistam jānovērtē apstākļus, sāncensi, sevi pašu, jāpieņem lēmumu un jādarbojas. Īpaši atbildīgs ir pirmsstarta periods. Pārlieku liels uzbudinājums var samazināt darbības rezultativitāti. Tāpēc sportistam jāzina savas emocionālās izpausmes, kā arī paņēmieni un metodes, ko jāizmanto, lai samazinātu pārmērīgi spēcīgas emocijas [51; 79].

Psiholoģiskās sagatavošanas procesā īpaša vieta ir tieši peldētāja pirmsstarta sagatavošanai. Tas saistīts ar nepieciešamību nodrošināt optimālu līmeni un virzienu emocionālajam uzbudinājumam. Daudzie vērojumi rāda, ka pārlieku liels uzbudinājumu (pirmsstarta drudzi) raksturo nedrošība, trauksme, domas par neveiksmīgas uzstāšanās sekām utt., tas, kā likums, vēl pirms starta uzstāšanās nolemj sportistu neveiksmei [26; 9—10].

Pirms starta sportistu emocionālais stāvoklis nemitīgi mainās. Ne vienmēr sportists pats pamana izmaiņas sevī. Lūk, piemēram, ko par sevi stāsta otrās klases peldētājs K. «Pirms starta es vienmēr kļūstu jautrs, man nav pirmsstarta drudzis. Ja man ilgi jāgaida starts šo jautrību nomaina starta apātija. Kad es redzu kā peld sportisti, mani pārņem satraukums; paātrinās pulss, elpošana, pat nedaudz galva griežas. Pirms starta es neesmu jautrs. Pirms starta es cenšos vairāk būt kopā ar biedriem, runāju, novirzu domas no priekšā stāvošā starta.. Man rodas apātija, ja pietrūkst sarunu ar cilvēkiem, ja nav biedru» [51; 80].

Pirmsstarta emocionālos stāvokļus var novērtēt pēc sešiem ārējo pazīmju kritērijiem:

1. Uzmanība un uzvedība.Var mainīties no vienaldzības, miegainības, pazeminātas reakcijas, zemas uzmanības intensitātes, kas raksturo apātiju, līdz garastāvokļa biežai maiņai un uzmanības nenoturībai drudža stāvoklī.

2. Mīmika un pantomīmika.No nekustīgas sejas izteiksmes līdz saspringtai mīmikai ar izteiktu žestikulāciju.

3. Kustības.Apātijai raksturīgas lēnas, neizteiksmīgas kustības. Drudzim – straujas, ātras kustības.