Romans Arzjancevs - Autogēnais treniņš peldētāju psihologiskajā sagatavošanā. Bakalaura darbs

4. Statiskās pozas.Pozas parasti ir neērtas, bet pirmajā gadījumā nemainīgas (statiskas), nekustīgas, otrajā – šo pozu bieža maiņa.

5. Runa.Apātijai raksturīga palēnināta, mazizteiksmīga, klusa. Drudzim – ātra, skaļa, bet vārdu galotnes netiek skaidri izrunātas.

6. Veģetatīvās reakcijas.Sirdsdarbības frekvence un elpošanas ritms lēnāki, vai otrādi – ātrāki nekā parasti. Sejas krāsa bāla vai sarkana, mainās arī muskuļu tonuss [9; 49].

Pirmssacensību un sacensību psihiskā stāvokļa pašregulācija ir pats svarīgākais faktors psihiskās gatavības sacensībām stāvokļa radīšanai un saglabāšanai un tā uzturēšanai optimālā līmenī sacensību apstākļos. Pašregulācijas pamatā ir sportista sevis paša pārzināšana, konkrēti runājot, to izmaiņu, kas raksturīgas tam vai citam psihiskajam stāvoklim.

Dažādu pašregulācijas līdzekļu izmantošanai (autogēnais treniņš, psihoregulējošais treniņš, psihiskās domāšanas treniņš u.c.) nepieciešama speciāla apmācība psihologu, ārstu, treneru vadībā [29; 9].

Lietojot personības emocionālās sfēras pilnveidošanas paņēmienus, plaši izmanto īpaši organizētas izteiksmīgas kustības.

Sporta praksē sportista emocionālajai sfērai pietiekami efektīvas ir mīmikas, elpošanas un brīvas izteiksmīgas kustības.

Visai daudzveidīgi paņēmieni ir augstas kvalifikācijas sportistu emocionālās sfēras galveno izpausmju pilnveidošanai, lai risinātu uzdevumus psiholoģiskai sagatavošanas sacensībām. Tomēr visa šī daudzveidība kalpo vienai prasībai – nepieciešamība pastāvīgi uzkrāt katra sportista emocionālā fonda rezerves.

Augsta līmeņa kvalificētu sportistu emocionālā fonda rezerves var kalpot par pamatu modeļu raksturojumu sastādīšanai viņu emocionālajai sfērai. Te pirmajā vietā izvirzās specializēti līmeņi tikumisko jūtu izpausmēm. To izpausmes efektivitātes galvenais rādītājs ir sportisko rezultātu izaugsme, uzstājoties atbildīgās sacensībās [33; 27].

Psiholoģiski-pedagoģiskais darbs ar jauniem sportistiem virzīts psiholoģiskās gatavības sacensībām radīšanai un pareizai sportista personības tapšanai, kas ietver sportiski-lietišķās motivācijas veidošanu, adekvātu pašnovērtējumu, cenšanos sasniegt grūtu sportisku mērķi un optimālu pārliecību par tā sasniegšanu, pareizu attieksmi attiecībā pret sasniegtajām veiksmēm un īslaicīgām sportiskām neveiksmēm. Tādējādi, psiholoģiski-pedagoģiskais darbs ir svarīga trenera darbības sastāvdaļa [20; 11].

Viens no trenera uzdevumiem sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir paša sportista psiholoģiskās sagatavošanas kontrolēšana.

Galvenie trenera uzdevumi vispārējā psiholoģiskajā sagatavošanā ir sekojoši:

1. Sportista psiholoģiskā raksturojuma sastādīšana.

2. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas plānošana.

3. Sportista mācīšana izmantojot vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas paņēmienus un līdzekļus.

4. Ikdienas palīdzība un kontrole sportista vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas rekomendāciju izpildei.

Trenera uzdevumi sportista psiholoģiskās sagatavošanas jomā konkrētām sacensībām noteikti sekojošā veidā:

1. Pozitīvas attieksmes veidošana pret psiholoģisko sagatavošanu sacensībām.

2. Mācīt sportistiem visefektīvākos psiholoģiskās sagatavošanas paņēmienus un līdzekļus.

3. Palīdzēt sportistam konkrētu psiholoģiskās sagatavošanas līdzekļi izvēlē. Šī izvēle atkarīga no tiem uzdevumiem, kas tiek izvirzīti sportistam sakarā ar dotajām sacensībām.

4. Trenera palīdzība, lai pareizi risinātu izvirzītos uzdevumus, nosakot izvēlēto līdzekļu efektivitāti.

5. Palīdzība sportistam tieši sacensību laikā [27; 19—20].

Analizējot ārzemju psihologu (ASV, Krievija, Bulgārija, Kanāda) darbības virzienus, būtiskais ir sporta veida psiholoģiskais raksturojums. Tāpēc tika izveidota shēma sporta veida psiholoģiskajam raksturojumam. Šī shēma sastāv no trim daļām:

1) sporta darbības objektīvie apstākļi;

2) personības psiholoģiskās īpatnības, kuras nodrošina augstus sasniegumus šajā sporta veidā.

3) Psiholoģiskā sagatavotība konkrētajā sporta veidā [5; 65—66].

Liela nozīme sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir sociālajam faktoram. Atkarībā no tā, cik lielā mērā sportists apzinās savu sabiedrisko pienākumu, cik liela ir viņa atbildības sajūta biedru, sporta kolektīva priekšā, lai būtu labi panākumi priekšā stāvošajās sacensībās, stiprinās sportista griba uzvarēt, aktīvāk norit psiholoģiskie procesi, risinot taktiskos uzdevumus, iespējama labāka uzmanības koncentrācija sportiskās cīņas situācijās.

Visām šīm psiholoģiskās parādībām, ko aktivizē sociāli ētiskās motivācijas, ir liela loma sportisko iemaņu apgūšanas procesā, radušos grūtību pārvarēšanā, īpaši sacensību gaidīšanas un piedalīšanās laikā. Jāatzīmē, ka sociāli ētiskie motīvi kā sportista psihes stimulatori, sekmīgi darbojas tad, ja sportistam sacensībās uzstādītie uzdevumi nepārsniedz viņa reālās fiziskās, tehniskās, taktiskās un psiholoģiskās iespējas [45; 12].

Zināms, ka, ja sportists stipri noguris, tos veicina nelīdzsvarotus psiholoģiskos stāvokļus, kad starp funkcionējošās sistēmas elementiem pašas rodas nospiedošas attiecības.

Tāds sportista stāvoklis ir īpaši izteikts psiholoģiskās sagatavošanas posmos, kad tiek plānoti atbilstoši darba apjomi, kas vislielākā mērā veido tālākos sasniegumus. Speciālās sagatavošanas līdzekļu intensitātes palielināšana rada ne tikai fiziskās sagatavošanas pasliktināšanos, bet arī pasliktina svarīgāko psiholoģisko funkciju koordināciju, izposta smalkākās specializētās uztveres psiholoģiskās funkcijas. Sportista speciālās un psiholoģiskās sagatavošanas neordināras izmaiņas subjektīvi sportistam rada neapmierinātību ar savas darbības kvalitāti, kā rezultātā vērojama pārmērīga psiholoģiskā spriedze un atjaunošanās procesu palēnināšanās treniņu gaitā, kā arī pēc tiem [33; 75—76].

Rodas arī emocionāla spriedze. Tas ir saistīts ar emociju nervu aparāta aktivizāciju. Emocijas uz agrāk uzkrātu emociju bāzes atspoguļo efektīvu darbību iespējamību vēl līdz tam, kad darbības sāk realizēties. (Sportā tā ir vienas vai otras tehniskās vai taktiskās darbības pielietošanas efektivitātes iespējamība, kas ietekmē uzstāšanās sacensībās pozitīvu iznākumu). Tas ir īpašs nervu mehānisms, kas kompensē informācijas trūkumu, kas nepieciešams piemērošanās darbībām; pēc informācijas deficīta likvidēšanas emocijas var kļūt par traucēkli darbību organizēšanai. Labi automatizētu prasmi nepavada emocionālās spriedzes pazīmes [51; 27—28].

Peldēšanas sporta veidā dominē «monofrontālā» psihiskā aktivitāte, kas virzīta nepieciešamā pārvietošanās ātruma uzturēšanai, savas tehnikas kontrolei, fiziskās un gribas piepūles regulācijai pieaugoša noguruma apstākļos utt. Tomēr, tiešas cīkstēšanās situācijā, saistītā ar to, ka sportisti sacenšas uz viena vai paralēliem celiņiem, tā ir spēcīgs mobilizējošs faktors, un tajā pašā laikā prasa pastāvīgi kontrolēt pretinieka darbības, sekot sacensību situācijas izmaiņām un attiecīgi mainīt savas darbības. Tādējādi, šajos sacensību darbības veidos ir sportistu «biofrontālas» psihiskās aktivitātes elementi [40; 19].

Vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas uzdevums – noteikt un izstrādāt praktiskas metodes, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt sportistu psiholoģisko sagatavošanu sacensībām. Psiholoģisko gatavību sacensībām rada un nostiprina pareizi organizēta mācīšana un audzināšana treniņu procesā. Vispusīgā psiholoģiskā sagatavotība ir bāze psiholoģiskajai sagatavošanai sacensībām.

Sportista psihe pilnveidojas tikai apkārtējās vides mijiedarbības rezultātā. Panākumi sportā lielā mērā ir atkarīgi no sportista individuālajām psiholoģiskajām īpatnībām.

Speciālā psiholoģiskā sagatavošana konkrētām sacensībām ir sportista psihiskās gatavības veidošanas, saglabāšanas un atjaunošanas process konkrētām sacensībām. Galvenie uzdevumi: sacensību mērķu izvirzīšana, pārliecības veidošana izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Sportistu psiholoģiskās sagatavošanas mērķisir veidot tādu psiholoģisko stāvokli sacensībās, lai sportisti spētu pilnībā izmantot savas funkcionālās spējas un speciālo sagatavotību, lai sacensībās uzrādītu maksimāli iespējamo rezultātu; uzrādīt stabilitāti sacensību darbība, neņemot vērā nelabvēlīgos faktorus pirms sacensībām un sacensībās.

Ar psihoregulāciju saprot pasākumu kompleksu, kas virzīts tādu psihisko stāvokļu veidošanai sportistam, kas veicinātu vispilnīgāko viņa potenciālo iespēju realizāciju. Par tāda stāvokļa psihofizioloģisko pamatu kalpo optimāla darba (ergotropās) un atjaunošanas (tropotropās) sistēmas attiecības [30; 346].

No psihoregulācijas sportā vispārējās pieredzes izdala trīs galvenās sportista stāvokļa rādītāju (sindromu) grupas.

Somātiskie sindromi.Tiem pieder visi noguruma veidi, sākot no subjektīva noguruma, psihogēnā noguruma un beidzot ar somātisko astēniju, pārgurumu, saistītu ar pārciestajām traumām, anatomi-morfoloģiskajām vai organiskajām novirzēm.

Individuāli-tipoloģiskie sindromi.Te treneris un psihologs sastopas ar augstākās nervu darbības atšķirībām un tipoloģiskām īpatnībām, kuras jāņem vērā, pareizi būvējot psihoregulējošās iedarbības, kas ir adekvātas dotā sportista nervu sistēmas spēka, ātruma, kustīguma, līdzsvarotības individuālajām īpašībām.

Sociāli-psiholoģiskie sindromi.Tiem pieder saskarsmes deformācija un daži īpaši traucējumi, tādi kā «sociometriskā statusa deficīts» un «brīvi neaizvietojama referentometriskā valence (vērtība) ”; sindromi, kas rodas profesionālas emocionāli spriegas darbības apstākļos [47; 94].

Svarīga psiholoģiskās sagatavošanas sastāvdaļa ir sportista pirmsstarta stāvokļa psiho- un pašregulācijas spējai. Pirmsstarta stāvokļu psiholoģisko izpausmju kompleksā izdala:

1) vispārējā apziņas virzība – domu saturs, uzmanības virzība, uztveres un priekšstatu īpatnības;

2) emocionālā gribas virzība – emocionālā uzbudinājuma līmenis, apņēmība, pārliecība;

3) morālā gribas gatavība sacensībām – atbildības sajūta, mērķtiecība, ticība panākumiem [48; 15—16].

Ļoti svarīga ir sportista funkcionālā stāvokļa kontroles līdzekļu racionāla saskaņošana, mērķtiecīgu pasākumu veikšana psihisko darbaspēju atjaunošanai un, beidzot, dažādu hetero- un autoregulējošo paņēmienu izmantošana. Starp tām īpaša vieta ir metodēm, kas nepieciešamas izpildāmās darbības svarīguma un vajadzības apzināšanai, skaidrai izpratnei par savstarpējo sakarību starp ieguldītajām pūlēm un dažādām morālās un materiālās stimulēšanas formām.; visas sportiskās darbības nozīmīguma apzināšanās sportista personīgo prasību apmierināšanai [52; 26].

Nelīdzsvarotiem sportistiem ilgi līdz sacensībām attīstās vispārēja rakstura pirmsstarta stāvoklis, kas negatīvi ietekmē darba spējas. Sportistiem ar līdzsvarotu nervu sistēmu psihiskās gatavības stāvoklis attīstās vienmērīgāk un vairumā gadījumu optimālu līmeni sasniedz tieši pirms sacensībām. Paaugstināts emocionālais uzbudinājums pirmsstarta apstākļos ir pozitīvs faktors, ja tas nepāriet sportistam raksturīgas optimālās robežas [48; 15—16].